Smēķēšana un kauns - bezcigaretes.lv

Smēķēšana un kauns

Zinātnieki jau gadu desmitiem ir strādājuši pie tēmas “Atkarības”, arvien nākot klajā ar jauniem faktiem un secinājumiem. Ne vienā vien pētījumā ziņots, ka KAUNS ir primārā negatīvā emocija, kuru izjūt cilvēks, nonākot smēķēšanas atkarībā.

Kauns ir ļoti spēcīga un sāpīga emocija mūsu psihē. Tā ir nepietiekamības un mazvērtības sajūta. Kauns liek sarkt, svīst, izvairīties no acu kontakta, nodurt galvu, tas raisa vēlmi paslēpties vai pazust. Bieži vien kauns var provocēt domas, ka esat neveiksmīgs, nemīlēts, nepilnīgs, neīsts vai pat slikts cilvēks.

Ar kaunu dzīves laikā saskaras ikviens no mums, bet atkarīgiem cilvēkiem tas bieži vien dzīvo zemapziņā nepārtraukti.

Dažreiz mēs neatšķiram vainas apziņu no kauna, kas ir divas pavisam dažādas emocijas. Gan vainas apziņa, gan kauns izriet no “nepareizi darīšanas”, taču atšķirību izpratne var ietekmēt cilvēka spēju atturēties no sevis degradēšanas. Džena Fīlda, Londonā dzīvojoša psiholoģe, saka, ka vainas apziņa ir koncentrēta uz uzvedību – tāpēc pētnieki vainu sauc par “morālām un adaptīvām emocijām” -, kamēr kauns ir vērsts uz “likumpārkāpēja” identitāti. Tātad, vainas apziņa – tas, ko mēs darām – , kauns – tas, kas mēs esam.

Kamēr vainas apziņa var būt konstruktīva, kauns var būt pat iznīcinošs. Tāpēc vienlīdz svarīgi ir atbrīvoties no smēķēšanas UN kauna, jo šis tandēms var būt kompleksi degradējošs.

Intervējot psihoterapeiti un Junga analītiķi, Gintu Teivāni, secinām, ka kauns ir emocija, kuru iemācāmies jau bērnībā. “Kaunu izraisa “koncepts”- kā uz mani skatās. Piemēram, bērns telpā ir viens, bet ir sajūta, ka visas darbības vēro vecāku acis, kas skatās kritizējoši un kontrolējoši. K.G.Jungs daudz runāja par kompleksiem unto rašanos, tai skaitā par kauna kompleksu, kas bērnam rodas agrīnā vecumā, un tas ir saistīts ar vecāku vēlmi: gribam labāku bērna dzīvi, tādēļ raugāmies uz viņu kritiski, kauninām. Attiecīgi, bērnam visu laiku jācenšas būt pilnvērtīgākam un labākam par bērnudārza draugu vai skolas biedru,”, tā Ginta Teivāne. “Tātad, jau bērna vecumā var rasties sajūta ”Ja es nedaru to, ko citi no manis gaida, esmu slikts un nepareizs.” Pieaugot cilvēki, kuriem ir kauna komplekss, kaunina arī citus. Ja, piemēram,cilvēks ir perfekcionists, tad stress, kas saistīts ar kaunu, ja viņš smēķē, atņem enerģiju, jo neviens taču nedrīkst redzēt šādu manas personas “ēnas daļu”,” turpina G.Teivāne.

Mēdz būt tā, ka atkarības tiek izmantotas, lai ārstētu savas necienības, mazvērtības, depresijas sajūtas, bet tajā pašā laikā tās izraisa vēl vairāk šādu izjūtu. Lai izjauktu apburto ciklu, jāpārtrauc sevi kaunināt un tiesāt, tas nekad nenoved pie laba iznākuma.

Kā atzīst Ginta Teivāne, mums visiem ir atšķirīga jutība pret atkarībām, ko ietekmē mūsu ģenētika un individuālā bioloģija. Papildus šiem faktoriem vienādojumā nonāk arī atkarību ģimenes vēsture.

Visi minētie faktori nepadara jūs neveiksmīgu, vāju vai nemīlētu. Tie nenozīmē, ka jūs esat nepietiekams un zemāks par citiem. Tās ir jāuztver par kārtīm, kuras jums dzīvē iedalītas.

Lai pārvarētu savu kaunu, esiet empātisks pret sevi un neturiet to noslēpumā, jo tieši šādi to uzturat dzīvu un darāt spēcīgāku. Parunājiet ar kādu, kuram uzticaties vai pat publiski, ja vēlaties. Neļaujiet sevi tiesāt vai kaunēties par to.

Apsveriet empātiju, nevis kaunu un spriedumus par sevi un citiem.

Gintas Teivānes ieteikums ir šāds :” Tas ir liels darbs intrapsihiski jeb iekšēji, sakot: es palieku par to, kas esmu; es varu mainīt to, ko daru- nesmēķēt; jāskatās uz sevi ar iejūtību- man ir arī “ēnas”, es varu pieņemt savas un citu “ēnas”.”

 

Saistītie raksti