Jauniešiem - bezcigaretes.lv

Jauniešiem

Prieks, ka esi ienācis(-usi) šajā lapā. Nevienam nav ilūziju, ka šobrīd jauniem cilvēkiem būtu viegli izdarīt izvēles. Piedāvājumi, ar ko katru dienu jāsaskaras, ir neskaitāmi. Kā lai saprot: ko darīt, ko nedarīt, ko teikt, ko neteikt? Vienīgais, kas ir droši, ka pirms katras rīcības, pirms katras izvēles ir vērts kaut vai dažas sekundes apdomāties: “Vai Tev to vajag?”. Īpaši, ja piedāvājums saistīts ar atkarības vielu lietošanu. Šajā lapā mēs runājam par dzīvi, kas var būt brīva no smēķēšanas atkarības.

Kur paliek izsmēķi?

Shutterstock 1378729961 Shutterstock 1547016857

90% šobrīd patērēto cigarešu ir filtrs, kas ražots no celulozes acetāta. Tas ir materiāls, kas vidē nesadalās. Katrā mazajā celulozes acetāta izsmēķī ir sasūkušās visas toksiskās vielas, kas gājušas caur to. Tagad iztēlojies – cik lielu kaudzīti izsmēķu rada viens smēķētājs vienā dienā? Un – cik lielu kaudzi katru dienu saražo visi smēķētāji visā pasaulē? Kur tas paliek? Zemē, ūdenī, pēc tam mūsu organismos, mūsu mājas mīluļu, putnu, zivju un meža zvēru organismos. Vispirms mēs visi cigarešu dūmus esam spiesti ieelpot un izelpot. Smēķētāji un nesmēķētāji. Jo tie jau arī nekur nepazūd, visas toksiskās vielas tikai izkliedējas gaisā.

Tad izsmēķi, kas mētājas jūrmalas smiltīs, ceļmalās, mežā, apstādījumos, tīrumos un pļavās, skalojas tur lietū un izdala visas kaitīgas vielas zemē. Turklāt celuloze, kas izskalojas, turpat arī paliek, kamēr kāds to nesavāc. Daudzi, kam ir slinkums aiziet līdz speciālajām cigarešu izsmēķu savākšanas miskastēm, jūtas labi, iemetot to kanalizācijā, – nav taču uz zemes atstāts. Tas tad taisnā ceļā no poda nonāk ūdeņos, kurus dzeram, kuros peldamies un mazgājamies. Kanalizācijas filtri paredzēti citu atkritumu nostādināšanai. Tagad 10% cigarešu tiek ražotas ar bioloģiski ražotiem filtriem, kas sadalās. Tomēr kaitīgo vielu daudzums, kas tajos sakrājas, nav mazāks.

Tie, kas iet uz veikalu ar auduma maisiņiem un burciņām, bet cigaretes izsmēķi nomet zemē, melo paši sev, ka dara visu, lai saudzētu vidi. Ieskaties te:

https://www.keepbritaintidy.org/

https://kab.org.au/

Mēs visi esam toleranti un jauki viens pret otru, kamēr otrs nepiesārņo vidi. To, ka benčiks nesadalās, var pateikt arī toleranti. Neklusē!

Kur paliek smadzeņu produkti?

Smadzeņu šūnu – neironu – mums ir daudz: aptuveni 100 miljardu. Katrs neirons veido savienojumus ar citiem neironiem, kas nosaka mūsu domāšanas un rīcības ieradumus. Smadzeņu svars ir aptuveni 2% no ķermeņa kopējā svara, bet smadzenes tērē milzum daudz enerģijas – gandrīz 20%. Tas parāda, cik nopietns orgāns ir smadzenes – vesela bioķīmijas fabrika, kas saražo domas, jūtas un darbus. Tā kā smadzenes saražo izjūtas un emocijas, tās diktē arī visas ķermeņa reakcijas.

Daudzas sajūtas, kas ir pilnīgi normālas ķermeņa reakcijas uz emocijām, cilvēki iztulko pēc sava prāta, uzskatot, ka notiek kaut kas šausmīgs. Droši vien esi dzirdējis(-usi) par veģetatīvo distoniju, kas patiesībā ir savu emociju nepazīšana un neatzīšana.  Piemēram, Tev pēkšņi sāk dauzīties sirds, sākas vēdergraizes, noreibst galva, ir sajūta, ka galva piebāzta ar vati, Tu nosvīsti vai sāc drebēt. Un tas viss – it kā ne no kā. Ja Tev nav kādas hroniskas slimības, droši vien ir pieaugusi trauksme, bet Tu neesi pamanījis(-usi), kad un kā tā sākās. Smadzeņu garoza nav izanalizējusi signālus no ārējās vides vai Tavas zemapziņas. Bez palielinātas trauksmes brīžiem nevar iztikt, bet labāk ir tad, ja Tu nevis sāc strauji elsot un svīst, bet saproti, ka tikko izjuti bailes, kas Tev lika sastingt vai bēgt. Šajā brīdī pāris reižu dziļi ieelpo un izelpo, šādi nomierinoties. Patiesībā lielu daļu smēķēšanas radītā relaksācijas efekta veido tieši kontrolēta ieelpa un izelpa. Izdari to un  būsi nomierinājies. Jautājums ir – kāpēc ar to būtu jāievelk plaušās milzum daudz toksisku vielu?

Kas tad patiesībā notiek? Tu visu laiku saņem kaut kādus signālus no ārējās vides vai zemapziņas. To, kas notiek realitātē, vēl var pamanīt, bet grūtāk ar signāliem, kas nāk no zemapziņas. Piemēram, Tu redzi pa logu, kā kāda mamma velk aiz auss mazu bērnu, un sajūti, kā Tev vēderā viss sagriežas. Tev taču neviens pāri nedara, bet zemapziņa Tev atgādina kādas situācijas, kad Tev bērnībā  darīja pāri. Daudzi, kad sajūtas fiziski slikti, uzskata, ka notiek kaut kas ļoti traks, tāpēc vajag uzpīpēt vai iedzert, lai nomierinātos. Skaidrs, ka nikotīns un alkohols ir ātri un viegli sasniedzamas vielas, kas it kā palīdz. Sajūtot šīs narkotiskās vielas iedarbību, šķiet, ka esi rīkojies normāli, jo jūties taču labāk. Bet tā ir mākslīga labsajūta.

Skolnieks: “Tas ir kaut kāds mans veids, kā es tieku galā ar stresu. Tas vienmēr nav tā, ka es pīpēju tikai tad, kad ir stress, bet… Ja, teiksim, man ir bijis kāds kontroldarbs, kuru es uzrakstu slikti, un es jūtos slikti par to, tad es eju uzsmēķēt.”*

Students: “Kulminācija bija tajā brīdī, kad es sāku strādāt, jo tā bija kā iespēja ātrāk iepazīties ar kolēģiem, vieglāk arī tikt galā ar darba stresu. Dažbrīd ir kaut kas sarežģīts, kas mēdz uzsist pa nerviem.”*

Daudzi smadzeņu radītie produkti ir fake – tie ir māņi. Tikai zinot, ka tā var būt, saprotot, kā strādā smadzenes, Tu sāc uztvert kā normu visu to izjūtu un emociju kokteili, kas Tevi pārņem katru dienu daudzas reizes. Tu sāc to novērot un šķirot, kas ir kas. Bet daudzi sāk uztvert kā normu to, ka visas savas izjūtas un emocijas jāapslāpē, tajā brīdī lietojot kādu atkarības vielu. Tas, ko Tu jūti, tas, ka reizēm to ir grūti izturēt, ir normāli. Ar  Tevi viss ir kārtībā, tikai jāiemācās sevi saprast.

Kā Tu izreaģē savas emocijas?

Shutterstock 561661153

Dusmas. Ir emocijas, kuras attīstījušās evolūcijas ceļā, –dusmas ir vienas no tām. Dusmām ir konkrēts uzdevums – aizsargāt Tevi. Tās dod Tev signālu, ka Tavas vajadzības ir aizskartas, ir pārkāptas Tavas robežas. Ir normāli, ka Tu pieprasi no citiem cieņu, atzīšanu, piederības izjūtas respektēšanu. Ja kāds apdraud šīs pamatvajadzības, dusmas ir tikai normāla reakcija. Un – dusmas mudina uz cīņu. Ja ir situācija, kad Tu savas dusmas nevari izteikt tieši, Tu vari pateikt sev – tās ir tikai emocijas, kas ātri pāries, tad izdomāšu, ko tālāk darīt. Vēl labāk, ja vari mazināt muskuļu saspringumu, ko radījusi dusmu izraisītā trauksme – izej ārā un apskrien kādu riņķi. Dusmas ir viena no emocijām, kuras izjūtot, bet neprotot atpazīt, daudzi vēlas uzsmēķēt.

Kauns un vainas izjūta. Visbiežāk ar atkarības vielu lietošanu draudzējas kauns un vainas izjūta. Šīs emocijas  vairāk ir attīstījušās līdz ar varas struktūru veidošanos sabiedrībā. Kopš seniem laikiem, kad varas uzdevums ir bijis pakļaut un pārvaldīt cilvēkus, kauna un vainas izjūtas radīšana kļuvusi par manipulāciju galvenajiem instrumentiem. Ja kādam izdodas atrast to pogu, uz kuru uzspiest, lai Tu jūties vainīgs(-a) vai nokaunējies(-usies) par to, kāds(-a) Tu esi, ko Tu vari vai nevari izdarīt, ko Tu vari vai nevari domāt, ko Tu jūti vai nejūti, Tu esi viegli pakļaujams(-a). Tiklīdz to sajūti, klāt nāk arī dusmas, jo Tavas robežas ir pārkāptas. Tiec nu galā ar šo kokteili! Izturēt un tikt ar cieņu galā varēsi tikai tad, ja Tu pret savām emocijām izturēsies kā pret dabisku, normālu reakciju. Lai cik dažas izjūtas būtu nepatīkamas,  ar Tevi viss ir kārtībā. Tāpēc nav jāskrien aiz stūra un drebošiem pirkstiem jāgrābj cigarete. Jo – ko tas atrisina?

Bailes. Bailes var būt pamatotas – tad tiešām ir jābēg. Paradoksāli, bet cilvēki nebaidās no atkarībām. Neviens nav abstrakti nobijies no smēķēšanas, kamēr nav sākušās kādas lielas veselības problēmas. Vai – kamēr kāds blakus pārdozē, jo reti kurš lieto vienu atkarības vielu, parasti jau ir kokteilis, kura sastāvs dažādojas.  Bailes nosaka to, ka gribas bēgt. Un tad ir vēl vairāk bail, jo no sevis nekur nevar aizbēgt. Ja tad Tu uzsmēķē,  bailes apspied uz mazu brīdi, tuvākajā laikā tās atgriezīsies. Lai nebūtu jābēg no sevis, ir kaut kas jāmaina.

Tu nekļūsi atkarīgs(-a) no vielām, kas atņems Tev daļu personības brīvības, ja spēsi sevi analizēt: pateikt sev, kas šodien ir bijis labi, ko Tu esi vai neesi izdarījis, kā esi juties. Tu sāksi atpazīt savas emocijas un ieraudzīsi atkarības apburto loku, par ko lasi šeit, Tu arvien skaidrāk sapratīsi, kā darbojas Tavu smadzeņu bioķīmiskā laboratorija. Cilvēka smadzenes nobriest savā tempā, un šāda sevis analizēšana iespējama jau no 14–16 gadu vecuma. Kad pašrefleksijas prasmes būs pieaugušas tik tālu, ka viegli spēsi pateikt – šo man vajag, šo nevajag –, ar Tevi viss būs labi!

Vai smēķēšana saistīta ar attiecībām?

Shutterstock 57787297

Protams! Reti kurš sācis smēķēt viens. Jo it kā jau gribas izcelties (visi taču nesmēķē), bet pusaudžu vecumā tikpat svarīgi vienlaikus ir neizcelties un iekļauties sev līdzīgo grupā.

Bet attiecībās pastāv arī greizsirdība. Kopš Tu  sāki ar kādu draudzēties, sāki arī izjust greizsirdību. Tikai – to ir ļoti grūti atpazīt, kamēr neesi iemācījies(-usies) atpazīt dusmas, bailes un skumjas, jo greizsirdība ietver visas šīs jūtas un emocijas. Greizsirdība ir sarežģīts kokteilis. Dusmas par to, ka  nevari atrisināt šo situāciju, jo otrs kaut ko ir izlēmis par jūsu draudzību. Bailes par to, ka Tu vari pazaudēt otru. Skumjas par to, ka vari palikt viens(-a). Visa kā ir tik daudz, ka nereti dzirdam: “Es neesmu greizsirdīgs, lai viņš(-a) iet ar to citu! Un pats(-i) aiziet  uzsmēķēt vai iedzert. Vai sāk sevi graizīt, ieslēdzies mājās, norobežojas. Tas nekur neved, bet sākumā šķiet vieglāk nekā atzīt, ka izjūti dusmas, bailes, skumjas –  greizsirdību.

Mums visiem vajag būt ar kādu kopā. Un reizēm tas ir saistīts arī ar smēķēšanu. To daudzi jaunieši atzīst, bet joprojām smēķē un domā, ka kaut kad viegli atmetīs.

Jauniete: “Man trīs gadus bija draugs, tad viņš… tad mēs (smaida, domā, kā pateikt)… lavījāmies ārā no mājas naktī, tad kaut kā viņš pīpēja, un es pie tā pieradu, tad es vienreiz pajautāju: “Vai iedosi man arī?” Tad viss sākās. Tieši attiecību dēļ [sāku smēķēt], bet esmu jau izšķīrusies, tāpēc vajadzētu vispār atmest (smejas).”*

Jauniete: “Sākumā, protams, viss sākās tā nenopietni. Tur ar draugiem pamēģināt un tā. Jau kaut kādu gadu ar pusi ir tā, ka es smēķēju viena, ne tikai draugu lokā.”*

Jaunietis: “Man bija tā, ka vienkārši biju ar draugiem, kāds bija izvilcis cigarešu paciņu. [..] Visiem bija tāds “WOW, kāpēc tev ir cigarešu paciņa?” Viņš sāka smēķēt, tad arī citi sāka smēķēt.”*

Jaunietis: “Es to sāku darīt kompānijas pēc, un varbūt arī kaut kādā ziņā man tas likās, lai cik banāli izklausītos, bet forši un stilīgi. Pēc tam tas aizgāja tā, ka es vienkārši darīju. Un man tas ir pēc tādas vajadzības sajūtas. Nu, tas vienkārši pārgāja kā tāda ikdienas lieta, ko es daru.”*

Jaunietis: “Man bija bērnības draugs, ar to laikam sāku smēķēt. Sākumā vienkārši likās pievilcīgi un arī (domā)… varbūt tas smieklīgi izklausās, bet arī vīrišķīgi savā ziņā. Un es arī kaut kā vairāk ar viņu sāku komunicēt, tad šad tad pa vienai cigaretei.”*

Jaunietis: “Man arī bija tā, ka viens draugs pīpēja. Es ar viņu vairāk tā kā sāku draudzēties. Nu, tad… Mēs arī visur kur gājām, tad, loģiski, pamēģināsi. Arī kā vienkārši sociāla aktivitāte tā smēķēšana. Teiksim, forši, “davai”, aiziesim uzpīpēt. Tā arī tas viss sākās.”*

Jauniete: “[..] līdz 14 gados iepazinos ar savu draugu, kas ir nedaudz vecāks par mani. Es arī biju tāds ļoti pareizs bērns (smaida). Nedarīju vispār nekādas muļķības un vispār arī labi mācījos. Tad es laikam mēģināju izdarīt visu, ko nebiju darījis līdz šim, un arī sāku smēķēt (domā), kaut kur pavadīt naktis ārpus mājas, nu tā… Visu, ko biju nokavējis 13 gados (visi diskusijas dalībnieki pasmejas). Nu, jā, bet tā bija tikai viena vasara, kad mēs pavadījām laiku kopā, tad es smēķēju, bet pēc tam tas vienkārši arī turpinājās. Nu, pēc kāda laika, tāpēc ka klasesbiedri ļoti daudz smēķēja un, nu, jā, tas bija kā ierasts – pēc skolas vai pirms skolas iet tikties un pasmēķēt, kaut ko padarīt.”*

Skolēns, smēķē aptuveni trīs paciņas dienā: “Nu, jau sāk parādīties tā nepieciešamība organismam pēc cigaretēm. Es teiktu, ka pirmo smēķēšanu gadu bija tā: ja es negribēju, tad arī varēju diezgan viegli nepīpēt. Tad tiešām bija vairāk tā rituāla funkcija. Tu satiec draugus, un tad jūs tā kā pīpējat. Tagad tas sāk pāriet tādā kā… patiešām kā atkarībā.” *

Stāsti par pirmo smēķēšanas pieredzi ir ļoti līdzīgi – vēlēšanās būt tādam kā pārējie, draugu pamudinājumi.

Studente: “Bija draugi, kuriem vecāki smēķē. Viņi varēja nozagt no viņiem (smaida), nočiept. [..] Aizņemties, bet neatdot, bet tad arī man sanāca pamēģināt. Nebija tā, ka ļoti patika, bet tie vienkārši darīja, jo viņi tā darīja. Un kāpēc lai es to nedarītu? Bet tas nebija tik regulāri. [..] Es biju tāda klases gudrā meitene, tāpēc vajadzēja iejusties starp citiem, tad sāku smēķēt.”*

Studente: “Nu vispār bērnībā, agrāk es biju ļoti, ļoti pret smēķēšanu, ka tas ir kaut kas nepareizs (domā). Bet tad man draudzene teica: “Nē, bet tev ir jāpamēģina vismaz viena cigarete dzīvē. Lai saproti, kas tas vispār ir.” Izpīpēju to vienu cigareti. Man nepatika, es klepoju, tad, okey, nekā tāda nebija. Nu, pieaugot jau mainījās arī draugi un tā. Tad es vienkārši, jā… Atradu vienkārši kompāniju ar citiem draugiem, kas pīpē, tad es tur ar viņiem ik pa laikam kompānijas pēc pīpēju.”*

Nevienai atkarībai nav apzināta sākuma. Tas ir totāli neapzināts. Bet pārtraukt smēķēšanu, ja jau sākusies atkarība, var tikai apzināti. Par to vairāk šeit.

*Fokusgrupu dalībnieku teiktais pētījumā “Pētījums par pilngadīgu jauniešu (18+) smēķēšanu un šīs vecuma grupas tabakas produktu lietotāju paradumiemRīga, 2019.

Saistītie raksti