Helēna - es atmetu smēķēšanu - bezcigaretes.lv

Helēna – es atmetu smēķēšanu

Kad man bija 17, abi mani vecāki smēķēja regulāri.  Tas noteikti palīdzēja pieņemt arī man šo ieradumu ikdienā. Man patika vienmērīgā piparmētru garša, tās piesārņotais, metāliskais saldums. Vakaros, kad mans tētis devās gulēt, es smēķēju no savas guļamistabas loga, bet pēc tam atstāju to vaļā, lai istaba izvēdinās. Neilgi pēc tam pārgāju uz stiprākām cigaretēm. Vēl tagad atceros, kā izbaudīju blīvos, skarbos dūmus, kas manās iekšās nosēdās kā betona plēve. Es dievināju šo sajūtu – dedzināšanu un skrāpēšanu, it kā ēstu stiklus..

 

Kad pēc pāris gadiem aizbraucu uz koledžu Ņujorkā, es sāku arī dzert. Šodien saprotu, ka tā bija reakcija uz satrauktajām, vētrainajām attiecībām ar abiem vecākiem. Es katru rītu smēķēju cigareti pirms ēšanas, starplekcijām un pēc tām kopā ar saviem draugiem bārmeņiem, dažreiz līdz pat četriem no rīta. Soda sitieni pakrūtē no katras cigaretes likās gan pretīgi, gan garšīgi. Man nebija ne mazākā nodoma atteikties.

 

Tajā laikā mans ķermenis jutās neiznīcināms. Šķita, ka tas būs vitāls, neatkarīgi no apstākļiem. Es sev atņēmu miegu, tā vietā pildījos ar indīgām ķīmiskām vielām un vienkārši ignorēju sekojošās  galvassāpes, izsīkumu un nelabumu. Es izturējos pret savu ķermeni kā bez – dvēseles rīku, ar kuru es bezgalīgi varēju manipulēt bez jebkādām sekām. Bija labi piespiest sevi justies slikti. Dzēru, līdz jutos slima, un pēc tam ar dažām cigaretēm aplaistīju savas zarnas. Garīgi es jutos nošķirta no sava ķermeņa, gandrīz peldot virs tā. Mēs bijām atdalīti.

 

Brīnumainā kārtā es pabeidzu koledžu, bet toreiz jutos kā veca trauku lupata: izšķaidīta, netīra un izdilusi. Es nolēmu bēgt atpakaļ uz sava tēta māju Sietlā; viņš mani sirsnīgi uzņēma. Es paliku tur astoņus mēnešus, apmācot vidusskolniekus, kuri dzīvoja savrupmājās, cenšoties izbaudīt klusāku dzīvi. Bet es joprojām smēķēju, atkal izkaroties pa savas guļamistabas logu.

 

Aptuveni gadu vēlāk mana reakcija pret cigaretēm pēkšņi mainījās. Pat dūmu smaka lika sāpēt galvai un kuņģim burbuļot aiz nelabumu. Tajā laikā man bija jau 27 gadi, un es atkal dzīvoju Austrumu krastā, tikai šoreiz kopā ar savu partneri. Manas attiecības ar vecākiem beidzot bija nostabilizējušās, un es nodarbojos ar rakstīšanu, kā vienmēr biju sapņojusi. Vai sakritība, ka tieši šādā dzīves mirklī man radās riebums pret cigaretēm? – Domājiet paši… Es bieži dzirdēju, ka smēķētāji saka: “Jūs varat atmest tikai tad, ja vēlaties”, un sapratu, ka šis ir aforisms, kas izrādījies patiess. Kādu dienu es ieraudzīju sludinājumu Juul (ASV elektronisko cigarešu kompānija) un nopirku to. Es to sāku izmantot, lai atbrīvotos no cigaretēm pavisam,  joprojām tāsalku pirms gulētiešanas vai pēc pāris glāzēm vīna (lai gan kopš tā laika, kad pārtraucu smēķēt, es arī sāku dzert daudz mazāk un retāk).

 

 

Gandrīz uzreiz manas attiecības ar manu ķermeni transformējās. Nenotika brīnums, es nesāku justies ideāli. Nebija arī tā, ka pēkšņi sāku mīlēt savu ķermeni bez nosacījumiem. Kaut kā biju iedomājusies, ka, atmetotsmēķēšanu, es varēšu labāk gulēt, man atvērsies plaušas un būs īsta sportista izturība. Diemžēl nekas no tā nenotika, bet tam arī nevajadzēja notikt.

 

Tā vietā es pirmo reizi desmit gadu laikā pieņēmos svarā un jutos daudz reālāka, pamatīgāka (gan savā ādā, gan uz Zemes) un mazāk līdzīga kaut kam, kas varētu pacelties gaisā un izšķīst atmosfērā. Atmetotcigaretes, es jutos kā izkļuvusi no bieza, rēgaina želejas kubla, kurā es gadiem ilgi biju ieslodzīta. Bija sajūta, ka ir noslaucīts slānis biezas putekļu kārtas no vecā spoguļa. Es sāku justies skaidrāk. Es iemācījos intuitīvi uztvert sava ķermeņa svārstības un reakcijas, it kā mans gars beidzot būtu saplūdis ar manu miesu. Sajūta bija, it kā manas smadzenes būtu noenkurojušās manā ķermenī, nevis atvienotas ķimikāliju mākoņos. Es beidzot varēju sadzirdēt ziņojumus, kurus mans ķermenis ir centies nosūtīt jau gadiem ilgi.

 

Kas manā dzīvē ir mainījies? Dažreiz mana atbilde ir diezgan vienkārša, piemēram, aizeju no ballītes, kad esmu nogurusi, nevis bezjēdzīgi moku sevi līdz izsīkumam. Taču citreiz tas ir daudz sarežģītāk: es ieplānoju tikšanos ar ārstu, kurš izraksta man sīrupainus šķidrumus. Tie palīdz mazināt gremošanas problēmas, kas mani ir nomocījušas lielāko dzīves daļu. Un tad, piemēram, zobārsts, kurš atradās ap stūri no mana dzīvokļa, iemācīja, kā pareizi diegot zobus, lai es beidzot varētu tikt galā ar hronisko smaganu iekaisumu. Es vairs neignorēju savas ķermeņa vajadzības. Es tās cienu.

 

Nepārprotiet mani: es esmu pāris reizes paslīdējusi, izpīpējot pus cigareti pēc liela alus daudzuma vai stresa ietekmē. Bet tas notiek reti, un es nevaru pabeigt visu cigareti, jo mani pavada nelabuma vilnis. Mans ķermenis atpazīst cigaretes tādas, kādas tās ir tagad: inde, kas darbojas, lai šķirtu manu apziņu no ķermeņa, kuru tā sauc par mājām. Tie abi nebūtu spējuši daudz ilgāk izdzīvot viens bez otra. Visus šos gadus mans ķermenis centās ar mani runāt. Es sāku to sadzirdēt, un tā ir laba sajūta.

 

(tulkots no angļu valodas, avots medium.com)

Saistītie raksti